Bija viens no tiem skarbajiem februāra vakariem, kad šķiet – ziema nekad nebeigsies. Ārā, aiz loga, sniegs sitās pret stikliem, un vējš gaudoja ventilācijas šahtās.
Es stāvēju savā mazajā, bet mīļajā virtuvē un cepu plānās pankūkas. Tas man ir tāds savdabīgs nomierināšanās rituāls pēc garas darba dienas. Dainis sēdēja pie galda, jau kuro reizi mēģinādams atrast vietu savam klēpjdatoram starp manu miltu trauku un tējkannu.
— Elvita, nu šitā vairs nevar, — viņš pēkšņi noteica, noliekot telefonu uz galda. — Mēs te rīvējamies sāni pret sānu kā sērkociņi kārbiņā.
— Ko tu piedāvā? — es pasmaidīju, nemanot nekādu zemtekstu.
— Mums vajag plašumu. Skatījos sludinājumus – tepat Jēkabpilī, jaunajā projektā, ir lielisks divistabu dzīvoklis. Pārdosim tavu vienistabnieku, paņemsim to lielāko, un beidzot varēsim uzelpot. Mūsu abu kopīgā vieta.
Vārds „mūsu” tajā brīdī izklausījās tik sildošs. Gandrīz tikpat silts kā tikko izcepta pankūka. Es uz brīdi apstājos un iedomājos – kā tas būtu? Normāla guļamistaba, kurā nav jātur darba galdi, un virtuve, kurā mēs abi varam apsēsties, nebaidoties viens otram uzgrūsties. Tajā mirklī tas tiešām šķita loģisks un skaists solis uz priekšu.
Mūsu stāsts un maza dzīvokļa burvība
Mēs ar Daini bijām kopā nedaudz vairāk par pusgadu. Viss notika ātri, kā jau tas mēdz būt nobriedušā vecumā. Iepazināmies pilsētas svētkos, sākām sarakstīties, un drīz vien viņš pamazām pārcēlās pie manis.
Sākumā tās bija tikai “rezerves” drēbes, tad parādījās viņa mīļākā krūze, un vienā dienā es sapratu – viņš te tiešām dzīvo.
Dainis man likās tāds nosvērts un solīds. Viņš strādāja loģistikas nozarē, vienmēr mācēja visu saplānot, vienmēr zināja, kurā veikalā ir izdevīgākas cenas. Es pēc dabas esmu mierīgāka – jau trīsdesmit gadus strādāju valsts arhīvā par dokumentu restauratori.
Mans darbs ir kluss: es glābju vecus rakstus, līmēju saplēstas kartes un attīru gadsimtiem senas vēstules. Tas man iemācījis, ka katrai detaļai ir nozīme.
Mans dzīvoklis nebija liels, taču tas bija mans cietoksnis. Es to nopirku pati, kad pirms gadiem izšķīros no pirmā vīra. Katra flīze vannasistabā, katrs rullis tapešu bija izvēlēts par manu naudu, bieži vien atsakoties no jaunām drēbēm vai ceļojumiem.
Dainis sākumā pret manu īpašumu izturējās ar cieņu, taču, ziemai nākot, viņš arvien biežāk sāka izrādīt savu neapmierinātību un kurnēt par katru sīkumu:
— Atkal man tās tavas mapes un rullīši jācilā, lai tiktu pie rozetes. Nu nav te vietas, Elvita, saproti taču!
Un es sapratu. Man tiešām gribējās viņam izpatikt, gribējās radīt mājīgumu mums abiem. Tāpēc doma par jaunu, modernu divistabu mājokli sēdās manā prātā arvien dziļāk.
Plānošana un “banku lietu” ēnas puse
Nākamās nedēļas pagāja kā tādā reibonī. Dainis katru vakaru sēdēja pie datora, rādīja man bildes – lieli logi, gaišas sienas, balkons, kur vasarā dzert kafiju.
— Paskaties, Elvita, tur pat virtuves iekārta jau ir cenā! — viņš aizrautīgi stāstīja. — Pārdodot tavu, mums pietiks pirmajai iemaksai un paliks pāri remontam. Pārējo paņemsim kā mazu aizdevumu. Es visu nokārtošu, man bankā ir paziņas.
Kādā sestdienas rītā, kad mēs malkojām kafiju, es nolēmu pajautāt par praktisko pusi:
— Dainis, bet kā mēs to formēsim? Nu, tīri juridiski?
Viņš pat nepacēla acis no ekrāna.
— Ai, Elvīt, nu ko tu tur saspringsti. Formēsim uz manis, tā būs vienkāršāk ar to aizdevumu. Man ir labāka alga oficiāli, banka pat neprasīs liekus jautājumus. Un kāda tur starpība, mēs taču esam ģimene.
Manī kaut kas nedaudz sakustējās. Tāds kā mazs, auksts nemiers, ko parasti jūtu, kad arhīvā ieraugu pelējuma traipu uz vērtīga dokumenta.
— Pagaidi, bet ja mana dzīvokļa nauda aiziet tajā pirkumā… Vai nebūtu godīgi rakstīt uz abiem?
Dainis nolika kafijas krūzi un pirmo reizi paskatījās uz mani ar tādu kā vieglu aizkaitinājumu, ko viņš mēģināja noslēpt zem pasmīna.
— Tu man neuzticies? Vai tiešām pēc visa, kas mums ir, tu sāksi mērīties ar kvadrātmetriem? Es taču gribu kā labāk mums abiem. Ja sāksim rakstīt abus, banka prasīs papildu dokumentus, tavus ienākumus, sūtīs pie notāra desmit reizes…
Tev to vajag?
Vizīte pie mākleres Anitas
Pēc pāris dienām Dainis bija noorganizējis tikšanos ar mākleri. Viņa vārds bija Anita – ļoti lietišķa sieviete kostīmā, kura runāja ātri un pārliecinoši. Tikšanās notika nelielā birojā pilsētas centrā.
Anita izklāja uz galda papīrus un sākumprojektu.
— Tātad, situācija skaidra. Pārdodam esošo īpašumu, un šī summa kalpo kā galvenais segums jaunajam. Kas būs pircējs un īpašnieks dokumentos? — viņa lietišķi jautāja, turot pildspalvu gatavībā.
Dainis negaidīja ne sekundi:
— Rakstiet uz mana vārda. Mēs jau tā vienojāmies, tā būs ātrāk ar visām saistībām.
Māklere uzmeta man ātru skatienu. Es jutu, ka mana sirds sāk pukstēt straujāk. Tajā brīdī es sapratu – nē, mēs nebijām tā “vienojušies”. Dainis to bija izlēmis mans vietā, bet es biju klusējusi, jo negribēju izraisīt strīdu.
— Bet, ja kungs ir vienīgais īpašnieks, tad kundzei nav nekādu juridisku tiesību uz šo īpašumu, ja vien netiek slēgts atsevišķs līgums, — Anita mierīgi piebilda, it kā runātu par laikapstākļiem.
— Nu, Anita, mēs paši tiksim galā ar savām privātajām lietām, — Dainis asi pārtrauca, un viņa balsī vairs nebija ne vēsts no tā mīļā vīrieša, kurš vakarā aplēja man tēju. — Rakstiet, kā teicu.
Es sēdēju tajā krēslā un jutu, kā aukstums sāk kāpt no kājām uz augšu. Es skatījos uz Anitu, tad uz Daini, un tad uz papīru kaudzi. Manā prātā pēkšņi parādījās bilde – es arhīvā, lēnām un rūpīgi restaurēju kādu senu māju grāmatu.
Tur katrs ieraksts bija svēts. Tur neviens nevarēja vienkārši “pierakstīt” sevi pie sveša īpašuma bez pamata. Kāpēc es tagad ļāvu tam notikt ar savu dzīvi?
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā beidzās mūsu strīds pēc biroja apmeklējuma
un kāpēc es sapratu, ka “uzticēšanās” reizēm ir tikai skaists vārds mantkārībai.
